05/03/2020
Iedvesma ir sapnis, kuram piepildoties mēs spējam lidot, un neaizsniedzamais kļūst aizsniedzams. Iedvesma vienmēr iet kaut kur blakus, un ir gatava apskaut jebkuru cilvēku. Taču tai ļoti nepatīk tas, ka alkatīgi stiepjam pretī savas roķeles vai krītam tās priekšā ceļos un lūdzamies. Dodoties dabā, sajūtam svaigo gaisu, un sirds sāk sisties arvien ātrāk. Pavasarī no ievziedu smaržīgajiem vakariem, kurus pieskandina lakstīgalu treļļi. Vasarā no margrietiņu un naktsvijoļu pļavām, kur griezes strīķē gaisu. Rudenī no purva puses, no dzērvju sērīgajiem kliedzieniem, un ziemā ar lauska sitieniem, kas atbalsojas seno guļbaļķu māju pakšos, no Jūrmalas smiltīs klusi dusošajiem dzintara gabaliem, mežos no viršiem un brūkleņu ceriem. No šeit augušo rudzu rupjmaizes, kas dāvā gadsimtu spēku, un no vecmāmiņas audzētiem āboliem, kas smaržo pēc mitras, auglīgas zemes. Tas viss iedvesmo arī mani.
Iedvesmai nevajag skraidīt pakaļ, to ķert un alkt pēc tās. Vajag dzīvot, dzīvot tā, kā gribās, lai katru dienu blakus būtu lietas, kas izsauc sirds trīsas, un no kurām sajūsmā aizraujas elpa un, pateicoties tām, rodas jaunas idejas. Dzīvojot savu personīgo, mazo brīnumu ieskauti, mēs paši kļūstam par brīnumiem, kas spējīgi nest pasaulē savu maģiju un iedvesmot citus.
